Līderis, nevis vadonis

Raksts publicēts žurnālā “IR” – irlv.lv/2016/2/24/lideris-nevis-vadonis

Arvien biežāk sarunas dažādās cilvēku grupās nonāk līdz izglītības tēmai. Pati joprojām mācos, esmu mamma, skolotāja, skolas direktore un risinu izglītības jautājumus diendienā, taču šīs sarunas ar citiem man ļauj ticēt, ka izglītība ir arī plašākas sabiedrības aktualitāte, ja ne prioritāte.

Arī jaunā valdība sola, ka izglītība ir starp prioritātēm. Lai gan izglītībā steidzamas reformas ir nepieciešamas visos līmeņos, labākais, ko šajā brīdī jaunā valdība var darīt, ir turpināt sāktās pārmaiņas – izstrādāt un ar 1. septembri ieviest jaunu pedagogu atalgojuma modeli un līdz 2018. gada rudenim pabeigt jauno kompetencēs balstīto mācību satura standartu. Nozare ir nomocīta un gaida līderi, kurš sadzirdēs, sapratīs un aktuālās problēmas risinās kopā, nevis vadoni, kas nāks un visu sakārtos no augšas.

Ja man būtu iespēja sniegt padomu, vienīgais, ko novēlētu ministram, – būt par izcilu pedagogu! Pedagogu šī gadsimta izpratnē.

Vai es novēlu ministram skatīties uz pedagogiem kā uz skolēniem? Jā! Jo skolēns mūsdienās klasē nav pasīvs informācijas saņēmējs, skolotāja norāžu izpildītājs un vēlamo atbilžu paudējs. Skolēns ir partneris, kurš mācās pats vadīt sevi, savu mācīšanos, savu izaugsmi, un pedagogs ir padomdevējs, līderis, kas atbalsta skolēnu progresu un tādā veidā aug arī pats. Izcils skolotājs redz, kā mācās mūsdienu jaunieši, kādas ir šodienas vajadzības pasaulē, un pārdomāti veido mācību vidi, lai visi kopā un katrs atsevišķi sasniegtu savus mērķus.

Novēlu arī ministram ar vienu aci redzēt pasaules līmeņa piemērus un vajadzības un ar otru – dažādās un atšķirīgās Latvijas pedagogu spējas, vajadzības un nepieciešamību pēc profesionālā atbalsta. Skolās pedagogiem viens no lielākajiem izaicinājumiem ir pievērst uzmanību un atbalstīt visus skolēnus, ne tikai tos, kuriem ir skaļāka balss. Līdzīgs izaicinājums ir arī ministram – virzīt reformas, domājot par visiem, nevis tikai tiem, kas ir skaļāki. Izcils pedagogs nebaidās no tā, ka viņš ne vienmēr ir gudrākais klasē, bet mērķtiecīgi lieto visus resursus, kas viņam pieejami.

Vērojot izglītības jomu, saskatu līdzību ar «grūto» klasi, kurai audzinātājs mainās katru gadu, jo direktors ir izmisis un domā, ka tas būs risinājums. Scenārijs ir skaidrs – jaunais skolotājs uzreiz sāk meklēt risinājumu un lielāko laiku iegulda klases pamanāmākajā, «protestētāju» daļā, jo pārējiem gan sekmes ir labas, gan arī citiem netraucē. Klasei šis ir jau ierasts scenārijs – sākumā tiešām censties meklēt sadarbību, tad pārbaudīt robežas, bet, ja vēlamā sadarbība neizdodas, tad vienmēr jau var tikt vaļā no jaunā pedagoga. No psiholoģijas jāatceras, ka «protestētāju» lomā neviens speciāli nekāpj – tā skolēnam ir galējā forma, kad nespēj atrast citus komunikācijas veidus. Un es joprojām runāju gan par pedagoga izaicinājumiem klasē, gan ministra – vadot nozari.

Kārlis Šadurskis ir spējis ieviest nepopulāras pārmaiņas izglītībā jau iepriekš, tāpēc vieš cerību, ka pratīs izmantot iepriekš gūtās zināšanas ministra amatā, politisko pieredzi un ietekmi, lai vadītu nozari.

 
%d bloggers like this: